Vaniļas augs ir orhideju dzimtas pārstāvis. Visā pasaulē ir ļoti liels orhidejas sugu skaits. Taču ir tikai trīs sugas, no kurām mēs varam iegūt vaniļu.

1. Populārākā vaniļas orhideju suga ir Vanilla planifolia. No šī auga iegūstam Burbonas vaniļu, kas tiek izmantota arī vaniļas cukura pagatavošanā. Par Burbonas vaniļu ir atļauts saukt tikai vaniļu, kas ir novākta Burbonas vaniļas salās, kas ir Madagaskara, Komoru salas, Francijas Reinjona un Seišelu salas. Planifolia vanilla pākstīm piemīt intensīvs aromāts un salda garša.
2. Otrā suga ir Vanilla tahitensis, kas sākotnēji auga uz Taiti salas, bet šodien tā tiek audzēta visā pasaulē. Šī suga ir Vanilla planifolia un Vanilla odorata krustojums. Uz Taiti salas augošajai vaniļai ir tievs kāts, šauras lapas un īsas pākstis, un tās ir mitras un apjomīgas, jo satur vairāk ūdens un mazāk sēklu.
3. Trešā vaniļas orhidejas suga ir Vanilla pompona, kuras kāts sasniedz līdz pat 28 cm garumā. Šī suga ir zināma arī kā parfimērijas vaniļa tās citrusa un lakricas nošu dēļ. Pārsvarā šo sugu izmanto pārtikas un kosmētikas ražošanas nozarēs.

Vaniļas izcelsme: kur tā aug?

Vaniļas pāksts mēro ļoti tālu ceļu līdz tā nonāk lielveikalu plauktos. Vaniļas augi aug tikai savvaļā, tropu mežos. Pirmie vaniļas augi tika atklāti Centrālamerikā, Meksikā. Mūsdienās lielākā daļa vaniļas augu tiek audzēta Madagaskarā. 80% no vaniļas pākšu ražas nāk no Āfrikas dienvidaustrumu piekrastes salām.

Vaniļas audzēšana

Vaniļai ir nepieciešama saule un ēna, siltums un pareizais gaisa mitruma līmenis – vaniļas augi ir ļoti prasīgi. Lielākās vaniļas plantācijas atrodas tropu klimatā. No vaniļas orhideju iestādīšanas laukā līdz pākšu ražas novākšanas brīdim paiet trīs vai četri gadi.

Apputeksnēšana un nogatavināšana

Vaniļas audzēšana pieprasa lielu pacietību. Tikai dažas bišu sugas nodrošina vaniļas augu apputeksnēšanu savvaļā. Vaniļas plantācijās apputeksnēšana tiek veikta ar rokām, lai apputeksnētie augi dotu augļus.

Vai zinājāt, ka vaniļas orhidejas ziedi uzzied tikai reizi 2-3 gados un šie dzeltenīgi zaļie ziedi atveras tikai uz dažām stundām?

Vaniļas novākšana

Pēc veiksmīgas apputeksnēšanas augi sāk veidot augli – vaniļas pāksti, kas būs gatava novākšanai deviņus mēnešus vēlāk. Novākšanas brīdī vaniļas pupām ir neitrāls aromāts un garša.

Vaniļas apstrāde: blanšēšana, fermentēšana, žāvēšana

Blanšēšana

Pirmais solis blanšēšanas procesā ir ievietot zaļās pupas līdz aptuveni 60-70°C uzsildītā ūdenī uz trim minūtēm. Karstā temperatūra padara pākstis elastīgākas un aptur augšanas procesu.

Fermentācija

Uzreiz pēc tam pākstis tiek ietītas siltos kokvilnas palagos. 48 stundu laikā tās kļūst brūnas un iegūst saldu aromātu.

Žāvēšana

Pēc tam vaniļas pākstis tiek novietotas uz paliktņiem vai palagiem, kur tās sešu nedēļu garumā aptuveni 2-3 stundas dienā tiek žāvētas saulē. Taču saule nedrīkst būt pārāk intensīva. Lai žāvēšanas process noritētu veiksmīgi, pākstis katru nakti tiek ietītas palagos. Sešu žāvēšanas nedēļu laikā vaniļas pākstis zaudē līdz pat pusei no sava svara, bet iegūst lielisku nokrāsu un pasakainu aromātu.

Pēc pākšu žāvēšanas saulē tās tiek pārvietotas ēnā, kur tās izklāj uz gaisu caurlaidīgas virsmas, piemēram, režģa. Tālāk cilvēki šķiro pākstis pēc to kvalitātes un garuma.

Garšas veidošanās

Pēc tam vaniļas pākstis divus mēnešus tiek turētas vaskpapīrā ietītās koka kastēs. Tieši šajā laikā pākstis iegūst pilnu vaniļas garšu. Šajā procesa posmā regulāri turpinās pākšu kvalitātes pārbaudes.

No 6 kg zaļu pākšu vidēji tiek iegūts aptuveni 1 kilograms aromātisko vaniļas pākšu. Šī procesa laikā veidojas vanilīns, kas ir galvenais dabiskais aromātiskais elements, kas veido aptuveni 1,2% no vaniļas pāksts masas. Vanilīnam ir kristāla forma, ko dēvē par vaniļas sārmu, jo tā veidojas uz pākšu virsmas. Taču arī mazās melnās vaniļas sēklas satur vanilīnu, bet pašās pākstīs ir vairākas citas aromātiskas vielas.